Ar katru gadu arvien vairāk uzņēmumu strīdas ar VID attiecībā uz papildu PVN aprēķiniem audita laikā. Ievērojams skaits nodokļu dienesta lēmumu tiek pārsūdzēts augstākā tiesu varas instancē un tiesā. Juridiskais birojs INLAT PLUS nodarbojas ar šādām lietām jau 20 gadu garumā un mums ir pozitīvi rezultāti. Saskaņā ar vispārējiem statistikas datiem, aptuveni 20% gadījumu tiesa pieņem uzņēmumiem labvēlīgu lēmumu.
Pēdējā laikā ir iespējams diezgan skaidri noteikt kritērijus, pēc kuriem vadās tiesa, izskatot līdzīgas lietas. Saskaņā ar šādu tiesu praksi, lietas izskatīšanu tiesā nosacīti var iedalīt trīs posmos:
1. No sākuma tiek pārbaudīts vai vispār tika noslēgts darījums, t.i., vai tika saņemta prece, kā arī vai pakalpojums tika sniegts principā.
Bieži audita laikā nodokļu dienesta darbinieki apšauba pašu darījuma faktu. Tā notiek, ja uzņēmums nespēj pierādīt, ka prece turpmāk tika pārdota vai izmantota uzņēmuma saimnieciskā darbībā. Aizdomas izraisa darījumi, kuros partneris faktiski nevarēja noslēgt darījumu. Piemēram, partnera uzņēmuma valdes loceklis ir ārzemnieks, kurš saskaņā ar muitas dienesta datiem nekad nav šķērsojis Latvijas robežu. Pētot fiktīva darījuma jautājumu, tiesa ņem vērā uzņēmuma valdes locekļa liecību. Ja valdes loceklis neko nesaprot no uzņēmuma saimnieciskās darbības, nevar sīkāk izskaidrot, kā tika noslēgts darījums, kur un kādos apstākļos tika noslēgts līgums, kas noslēdza līgumu partnera vārdā, kā tika īstenota preces transportēšana, tiesa var uzskatīt darījumu par fiktīvu. Šajā gadījumā ir lietderīgi pievērst uzņēmumu amatpersonu uzmanību dokumentu apgrozībai uzņēmumā. Juridiskā biroja INLAT PLUS praksē bija gadījums, kad valdes loceklis objektīvu iemeslu dēļ nevarēja zināt visus sīkumus par darījuma noslēgšanu, jo uzņēmums bija liels un valdes locekļa pienākumus netika iekļauta konkrētā darījuma uzraudzība. Lai dalītu atbildību uzņēmumā starp atbildīgām amatpersonām, ir jābūt izstrādātiem rīkojumiem, darba līgumiem, noteikumiem, kuros norādīti darbinieka pienākumi. Nepieciešamības gadījumā darbinieks var sniegt paskaidrojums par konkrētiem darījumiem.
2. Turpmāk tiek pārbaudīts vai darījums tika noslēgts ar konkrēto partneri, kurš norādīts dokumentos.
Bieži vien noraidot darījumu ar partneri, VID savos lēmumos norāda uz noslēgto līgumu kļūdām. Piemēram, vienā no VID lēmumiem pēc audita, tika konstatēts, ka līgumā, kurš tika noslēgts starp uzņēmumiem, nav norādītas soda sankcijas, kuras uzņēmumam būtu saņemt gadījumā, ja nav izpildītas līgumsaistības. Citā gadījumā, auditori, apšaubot darījumu, norādīja, ka līguma priekšmets ir pārāk vispārīgs un nesatur nekādas konkrētas darbības, kuras būtu jāveic uzņēmumam. Šādos gadījumos darījuma autentiskumu var pierādīt izpildīto darbu pieņemšanas – nodošanas akts, līguma pielikumi, tāmes, sarakste starp partneriem pirms un darījuma laikā, ko nepieciešams iesniegt tiesā kā pierādījumus.
Uzņēmumi bieži ignorē savu likumā noteiktu pienākumu atspēkot VID, argumentus ņemot vērā, ka VID ir jāsniedz pierādījumi. Tiesu praksē jau sen ir atzīts, ka jo vairāk argumentus par darījuma apstrīdēšanu iesniedz VID, jo lielākai uzņēmuma līdzdalībai ir jābūt, lai pierādītu šādu argumentu nepamatotību.
Galvenie kritēriji, pēc kuriem tiek apstrīdēts darījums ar partneri, ir partnera komercdarbība vai tās neesamība. Kā pieņemts, VID var apstrīdēt darījumu, ja:
- partneris ir izslēgts no PVN maksātāju reģistra, tai skaitā arī pēc darījuma noslēgšanas;
- partnerim nebija materiāli tehniskās bāzes, lai īstenotu darījumu;
- partnera amatpersonas apgalvo, ka tie nav iesaistīti darījumos;
- partnera partneriem nav materiāli tehniskās bāzi, u.c.
Šāda prakse ir pretrunīga, it īpaši gadījumos, kad, lai apstrīdētu darījumu tiek izmantota informācija par partneri un nav nekādu pierādījumu par komersanta negodprātīgu rīcību. To apstiprina tiesu prakse. Tādējādi Augstākā tiesa savā 2015.gada 21.decembra lēmumā, lietā № SKA-1325 norādīja, ka uzņēmuma tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu nevar ierobežot, pamatojoties uz to, kad partneris ir izslēgts no PVN maksātāju reģistra pēc darījuma noslēgšanas, vai kad partneris nav nodevis gada pārskatu vai arī citu apstākļu dēļ, kas raksturo partneri.
Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir iespējams secināt, ka realitātē nepietiek ar PVN maksātāja numura un tā uzņēmumu reģistrā reģistrācijas pārbaudīšanu. Uzņēmējam, kurš nevēlas, lai darījums tiktu atzīts par fiktīvu, maksimāli jāsavāc informācija par partneri: jāzina par partnera atrašanās vietu, jānoslēdz darījumi, tieši līgumu parakstīšanas brīdī, nevis attālināti, jāsaglabā sarakste ar partneri, jāzina, kas un kā piegādās preci. Praksē bieži notiek, ka nelielas kravas uzņēmējs nogādā pats. Tādā gadījumā, ir jāsagatavo visi nepieciešamie pavaddokumenti. Nedrīkst aizmirst, ka saskaņā ar likuma “Par grāmatvedību” 2.pantu, uzņēmumam ir pienākums veikt uzskaiti tā, lai tajā tiktu reģistrēti visi darījumi, kā arī katrs fakts, kas maina uzņēmuma īpašuma statusu, lai kvalificēta trešā puse (auditori) varētu pārliecināties par jebkura darījuma sākumu un sekot tai. Ļoti bieži, apšaubot darījumu, VID norāda, ka nevar pārliecināties par darījuma īstumu, jo nevar izsekot to no sākuma līdz beigām. Sākotnējā posmā ir ļoti svarīgi sniegt pēc iespējas vairāk darījuma dokumentu; ja dokumentu nav pietiekami, ir nepieciešams izsaukt personas, kas piedalījās darījumu noslēgšanā un var to apliecināt.
3. Ja izrādās, ka prece vai pakalpojums nav saņemts no rēķinā minētās personas, tiesai ir jānoskaidro, vai par to zināja nodokļu maksātājs, vai tam bija jāzina par to, ka darījums ir krāpniecisks.
No pēdējiem tiesas lēmumiem izriet, ka tiesa uzskata darījumus par krāpnieciskiem, ja no lietas materiāliem izriet, ka uzņēmējs nav interesējies par savu partneri, kā arī nav pārliecinājies par ko, kas partneri vārdā paraksta dokumentus. Ja no lietas materiāliem ir redzams, ka uzņēmējam pašam bija nepieciešamā materiālā un tehniskā bāze, lai veiktu darbus vai sniegtu pakalpojumus, tajā pašā laikā viņa partnerim nebija tādas bāzes. Tā vienā lietā tika konstatēts, ka uzņēmējs ir nosūtījis savus darbiniekus bezalgas atvaļinājumā, tajā pašā laikā, noslēdzot līgumu ar uzņēmumu darbu izpildei, kurā reģistrēts viens valdes loceklis. Uzņēmumu darbība ir identiska – celtniecības darbu izpilde.
Pamatojoties uz mūsu biroja praksi, ir jāuzsver, ka ne visās lietās materiāli un tehniskās bāzes trūkums kalpo par argumentu, lai apstrīdētu darījuma patiesumu. Gadās, ka darījumu noslēdz uzņēmums, kas nodarbojas kā starpnieks. Šādos gadījumos nekāda materiāli un tehniskā bāze nav nepieciešama. Tajā pašā laikā darījumam ir jābūt uzticamam un tam jāiekļaujas partneru ierastās saimnieciskās darbības robežās.
Aktuāli
